Pēdējo 30 gadu laikā kopējais starptautisko studentu skaits visā pasaulē ir pieckārtīgi palielinājies no 0,8 miljoniem 1975.gadā līdz 4,1 miljonam 2010.gadā (OECD, 2012). „Starptautiskās prasmes” ir kļuvušas par būtisku augstākās izglītības iestāžu stratēģisko prioritāti, cenšoties sagatavot absolventus, kas ir spējīgi sekmīgi darboties aizvien vairāk ekonomiski, politiski un kulturāli sasaistītā pasaulē. Augstskolām, kas vēl tikai apsver iespēju ieviest internacionalizācijas stratēģiju, būtu jāpārliecinās, ka to organizāciju kultūra ir sagatavota šādām pārmaiņām.

Savā pētījumā M. Agnew un W. D. VanBalkom (2009) izanalizēja divu ASV universitāšu kulturālo sagatavotību internacionalizācijai „individuālā”, „organizācijas” un „ārējo ieinteresēto pušu” līmenī. Lai apzinātu faktorus, kas ietekmē organizācijas spēju mainīties šādu stratēģisko pārmaiņu ieviešanai, tika izstrādāts „Organizācijas kultūras sagatavotības internacionalizācijai modelis”. Pētījuma rezultātā tika secināts, ka, pirmkārt, ir būtiski, lai augstskolas saskaņotu savas institucionālās vērtības, uzskatus un normatīvās prakses „indivīds-indivīds” un „indivīds - organizācija” līmenī. Otrkārt, tika identificēts, ka ir būtiski saskaņot augstskolu esošās sistēmas ar izvirzītajām prioritātēm. Treškārt, pētījums apliecināja, ka ieinteresēto pušu prasības, kādas tiek izvirzītas ekonomiskā un politiskā kontekstā, ietekmē apmēru, kādā internacionalizācija tiek identificēta kā institucionālā prioritāte.

Secināms, ka to augstskolu vadītājiem, kas apsver iespēju ieviest šādas pārmaiņas, ir jāizvērtē organizācijas kultūras sagatavotība paredzamajai internacionalizācijas stratēģijai, jo tieši šis būs noteicošais panākumu faktors.

Avoti: M.Agnew and W. D.VanBalkom. (2009): Internationalization of the university: factors impacting cultural readiness for organizational change. Intercultural Education, 20 (5), pp.451-462.

OECD report “Education at Glance” (2012).