Augstskolas ir nonākušas tik tālu, ka mēģina veikt institucionālas izmaiņas tikai, lai nodrošinātu lielāku kritēriju atbilstību attiecīgā reitinga indikatoros.

Tomēr, kā zināms, esošo “ietekmīgāko” reitingu metodikas nav vienīgās, kas varētu nodrošināt institūciju sasvstarpējo salīdzināšanu. Piemēram,  Lake Wobegon sistēma piedāvā palielināt esošo 50 pasaules labāko augstskolu skaita rangu ar mērķi paaugstināt plašāku pārstāvniecību šajā elitē. Savukārt Jeremy Bentham sistēma iesaka augstskolas vērtēt pēc tā, cik lielu gandarījumu tās sniedz. Savulaik Olympic sistēma piedāvāja vērtēt institūcijas pēc to mācībspēku savstarpējiem panākumiem.

Kā nozīmīga alternatīva pastāvošajām metodēm ir iespējamai plaša indikatoru saraksta krājums, kurā augstskolas pašas veic indikatoru svēršanu atbilstoši savām prioritātēm un stiprajām pusēm. Jebkurā gadījumā, jaunākās viedokļu tendences liecina par to, ka augstskolām ir jāklasificē sevi gan kā starptautiskās līgas spēlētājām, gan arī kā vietējo interešu un industriju veicinātājām. Šādā veidā nevajadzētu savstarpēji konkurēt un mērīt šīs abas grupas.  

Avots: R.Birnbaum. International Higher Education #67, Spring 2012