Latvijas Avīze sadarbībā ar Latvijas augstskolām jau piekto gadu organizē Latvijas augstskolu darbības standartizētu vērtējumu jeb reitingu. Reitinga būtība ir sakārtot tā elementus attiecīgā secībā, protams, padarot kādu par lielāku, labāku, ātrāku vai kvalitatīvāku. Šāda pieeja ir ļoti viegli uztverama lielākajā daļā sabiedrības, tā ir viegli lasāma, un līdzīga pieredze Latvijā jau ilgāku laiku tiek īstenota arī vispārējā vidējā izglītībā.

Tomēr nozares speciālistiem, ekspertiem un pašu augstskolu pārstāvjiem reitingi bieži vien izraisa daudz jautājumu un neapmierinātību – „Kāds ir reitinga mērķis un mērķa grupa?”, „Vai un kā reitings palīdz jauniešiem izdarīt izvēli par studijām kādā no augstskolām?”, „Kāda metodoloģija un ar kādu pamatojumu tiek izmantota?”, „Vai reitings atspoguļo visus būtiskākos aspektus?”, „Vai tas ir objektīvs?” un virkni citu, tai skaitā pārmetošu apgalvojumu jautājumu formā.

Protams, lielākā neapmierinātība ir saistīta ar „mazo” un reģionālo augstskolu konkurētspēju salīdzinājumā ar universitātes tipa augstskolām (LU, RTU, RSU, DU) un neoficiāli prestižāko Latvijas augstskolu REA.

Līdzīga kritika tiek raidīta arī starptautiski salīdzinošo augstskolu reitingu virzienā. Tik tiešām, pašreizējā situācija rosina domāt par to, kādi ir ģeopolitiskie un ekonomiskie augstskolu darbības resursi? Kāda ir reitinga jēga, ja nopietnas pozīciju izmaiņas tajā praktiski nav iespējamas. Augstskolu reitingi nav sporta sacensības, kurā sportists no vidusskolas pēc pāris gadiem iekļūst olimpiskajā izlasē un iegūst olimpiskā čempiona titulu. Lai gan sportā uzvarēt var krietni nabadzīgākas valsts komanda, krietni nabadzīgāka augstskola pēc esošajiem spēles noteikumiem nekad nespēs pārspēt „lielās un bagātās māsas”. Tāpēc jautājums – ko darīt, lai visas ieinteresētās puses vai vismaz lielākā daļa būtu apmierinātas?

Iespējams, nevajag mērīt, bet gan salīdzināt? Iespējams, vajag parādīt līdzīgo un atšķirīgo, nevis lielāko un mazāko? Šādi jautājumi rosina pārdomas par klasifikāciju, kādu Eiropas izglītības politikas veidotāji ir iesākuši pirms vairākiem gadiem, īstenojot projektus U-Map un U-Multirank. Turklāt, augstskolas darbību vienmēr raksturos divas būtiskākās indikatoru kopas – vispārējie statistiskie dati, resursi un studiju programmu saturs. Tieši pēdējais, kas ir Latvijas izglītības politikas dienaskārtībā, vēl aizvien ir sadrumstalots, necaurspīdīgs un pietiekami nepārskatāms pētniekiem un studēt gribētājiem.