Studentu mobilitāti var iedalīt divās grupās – pilna laika mobilitāte, kuras ietvaros ārvalstīs tiek apgūta visa studiju programma, un īstermiņa mobilitāte, kas nozīmē, ka studējošais atrodas ārvalstīs vienu vai divus mācību semestrus. Īstermiņa mobilitāte visbiežāk tiek īstenota ar atbalsta programmu starpniecību, un studijām ārvalstīs tiek piešķirts grants. Savukārt pilna laika mobilitāte ir pielīdzināma maksas vai stipendijas studijām ārvalstīs. Eiropas līmenī studentu mobilitāte tiek saistīta gan ar ekonomiskiem, gan arī ar kultūras ieguvumiem, jo tā veicina indivīda personisko izaugsmi un valodu zināšanas, kas, likumsakarīgi, padara to konkurētspējīgāku starptautiskajā darba tirgū.

OECD statistikas dati liecina, ka 2011.gadā teju 4,3 miljoni studentu studēja ārpus savas pavalstniecības valsts, kas, salīdzinot ar 2000.gadu, kad mobilitātē bija iesaistīts 2,1 miljons studentu, ir divas reizes vairāk. 2011.gadā vislielākais ārvalstu studentu īpatsvars bija novērojams Austrālijā, Lielbritānijā, Šveicē, Jaunzēlandē un Austrijā. Lielāko daļu (53%) ārvalstu studentu visā pasaulē sastāda Āzijas studenti, kur lielākais skaits nāk no Ķīnas, Indijas un Korejas. Lielu kritumu ārvalstu studentu skaitā piedzīvoja ASV - laika periodā no 2000.līdz 2009.gadam tas samazinājās no 23% līdz 18% attiecībā pret ārvalstu studentu kopskaitu visā pasaulē. Savukārt vislielāko augšupeju šajā perioda piedzīvoja Austrālija, Jaunzēlande un Krievija, kur bija vērojams pieaugums par 2%.

Globālu studentu mobilitātes izaugsmi ir veicinājuši daudzpusīgi faktori, sākot ar strauji pieaugošu pieprasījumu pēc augstākās izglītības visā pasaulē, līdz pat specifiskām reģionālajām politikām. Liela ietekme ir bijusi arī pievienotai vērtībai, ko rada studijas augsta līmeņa, prestižās ārvalstu augtākās izglītības iestādēs. Papildus tam pastāv arī atsevišķu valstu un iestāžu izstrādātas vērienīgas kampaņas, kas vērstas uz ārvalstu studentu piesaisti. Piemēram, vairākas OECD valstis (Austrālija, Kanāda, Somija, Francija, Jaunzēlande un Norvēģija) ir pārskatījušas savas imigrācijas politikas, kas vērstas uz ārvalstu studentu skaita valstī palielināšanu. Studentu vidū nozīmīgākie faktori, izvēloties valsti, uz kuru doties mobilitātē, saistās ar valodu (kādā valodā notiks apmācības un/vai kādā valodā runā valsts iedzīvotāji), programmu kvalitāti (vērtējot to pēc individuāliem kritērijiem, atsauksmēm vai reitingu sistēmām), mācību maksu (salīdzinot mācību maksu un stipendiju iespējas starp vairākām valstīm) un valsts imigrācijas politiku.[1]

Pēc Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, Latvijā attiecībā uz īstermiņa mobilitāti ir vērojams pakāpenisks studentu skaita pieaugums, tomēr pēdējos gados populārākās mērķa valstis ir saglabājušās. Apmaiņas veidā no Latvijas mobilitātē devās: 2010.gadā – 1 540 studenti, 2011.gadā – 1 684 studenti, bet 2012.gadā 1 883 studenti.[2] Populārākās valstis, uz kurām dodas studenti no Latvijas – Vācija, Zviedrija, Dānija, Francija, Nīderlande un Lietuva. Ekonomisku un ģeopolitisku apsvērumu dēļ, studenti no Latvijas biežāk izvēlas doties īstermiņa mobilitātē uz Eirozonas valstīm. Savukārt uz Latviju visvairāk brauc studenti no Vācijas, Krievijas, Lietuvas un Ukrainas. Pēdējo divu gadu laikā Latvijas augstskolās strauji ir pieaudzis arī ārvalstu studentu skaits no Uzbekistānas un Indijas. 2012.gadā ārvalstu studentu īpatsvars Latvijā no visu studentu kopskaita bija 4%, un šis īpatsvars ir dubultojies pēdējo gadu laikā. Jāatzīmē, ka studenti, kuri atbraukuši uz Latviju no ne Eirozonas valstīm, parasti ir ieradušies ilgtermiņa mobilitātē. To ir sekmējusi Latvijas atrašanās Eirozonā, izglītības pieejamība un studiju kvalitāte salīdzinājumā ar ārvalstu studentu pašmāju piedāvājumu.

2011.gada novembrī Eiropas Padome vienojās par nākotnes studentu mobilitātes vīziju: „Līdz 2020.gadam, vidēji vismaz 20% no visiem augstskolu absolventiem ir jābūt ar mobilitātes pieredzi, nosakot minimumu 15 ECTS kredītpunktu apmērā vai vismaz 3 mēnešu ilgu mācību periodu ārvalstīs”.[3] Izglītība un apmācības ir galvenie elementi arī Eiropa 2020 stratēģijā, ietverot sevī reformas un attīstības plānus šajā jomā. Plānots, ka 2014.gadā sāks darboties Eiropas Komisijas jaunā Eiropas Savienības atbalsta programma izglītības, apmācības, jaunatnes un sporta jomā „Erasmus for All” („Erasmus visiem”), kura atbilst Eiropa 2020 stratēģijai. Tā apvienos vienā programmā vairākas pašreizējās ES atbalsta programmas (tajā skaitā Comenius, Leonardo da Vinci, Grundtvig, Erasmus, Jean Monnet, mācību braucienu apakšprogrammas, Erasmus Mundus, Tempus) un aizstās tās ar vienu centralizētu. Programmas darbības laiks būs no 2014. līdz 2020. gadam. Plānots, ka jaunā programma tiks apstiprināta 2013. gada 3. ceturkšņa beigās, un tā ļaus doties mobilitātē aptuveni 5 miljoniem cilvēku. Šobrīd „Erasmus for All” programma vēl ir saskaņošanas posmā – to nav apstiprinājušas Eiropas Parlamenta dalībvalstis. Tas nozīmē, ka saskaņošanas un sarunu procesa rezultātā programma vēl var tikt mainīta.

Līdzšinējie pētījumi un dati Eiropā norāda uz to, ka studentu mobilitāti visbiežāk traucē finansiālas problēmas vai valodu zināšanu trūkums, tomēr radītā ietekme un sekas nav pilnvērtīgi izpētītas, līdz ar to pastāv vēl daudz atklātu jautājumu. Lielākā daļa pētījumu ietver aptaujas datus un informāciju no mobilitātē esošiem vai bijušiem studentiem, nevis no studentiem, kas mācās savā piederības valstī un nekad nav studējuši ārvalstīs.[4]

UZZIŅAI (1): Eiropas Komisijas programma „Erasmus for All”.

UZZIŅAI (2): Dynamic University infogramma "Studentu mobilitāte 2011./2012.akadēmiskajā gadā Latvijā", kas izstrādāta, izmantojot Izglītības un zinātnes ministrijas datus.

UZZIŅAI (3): Eiropa 2020 stratēģija.